Wired apskats lieliski apraksta manu sajūtu karuseli, spēlējot Little Inferno. Cītīgi svilināju mantas, meklēju pareizās sastāvdaļas kombinācijām, smējos par asprātīgajiem mantu aprakstiem, progresēju… Kad beigu beigās tiku līdz finišam, sajutos mazliet neveikli – esmu tērējis laiku, stulbi dedzinot kaut kādas virtuālas mantas.
Es pat teiktu, ka Little Inferno zobojas ne tikai par spēlētājiem un dumjām spēlēm, bet gan par bezsaturīgu laika pavadīšanu viedierīcēs kā tādās. Jā, kamīnam piemīt lielisks izklaides potenciāls, tas spēj pamatīgi aizraut, bet galu galā tā nav vienīgā svarīgā lieta uz pasaules – jāprot tikai atvērt acis.
Lai gan Little Inferno nes cauri pašu spēlētāju, un no malas varētu šķist, kāpēc šādu spēli vispār būtu vērts pirkt un spēlēt, es teiktu, neraugoties uz maskētā vēstījuma klātbūtni, Little Inferno tik un tā ir jautra un aizraujoša. Protams, izstrādātāji daļēji ekspluatē faktu, ka daudziem reālajā dzīvē patīk dedzināt un noraudzīties uz degšanas procesu ugunskurā, kamīnā, vai pat tikai svecē, tomēr “svilināšanas simulators” ir tikai puse no veiksmes receptes. Otra puse ir humors – es tiešām nespēju beigt uzjautrināties par smieklīgajiem tekstiem spēlē. Vienīgais mīnuss, ar ko saskāros, bija tehnisks – Little Inferno pie lieliem ugunskuriem mēdza avarēt, un šajos brīžos nācās arī neatgriezeniski pazaudēt uz mantām iztērēto naudu.
![]()
Someone Else’s Credit Card ![]()
Smoke Detector ![]()
Medicated Mommy Pills ![]()
Book of Darkness
Atšķirībā no Wired apskata autora, es nesteidzos no tālruņa dzēst ārā citas spēles. Jau tā nesanāk dikti bieži neko uzspēlēt, vai nespēlēt vispār?
